Ilgu laiku es slēpu patiesību un centos nevienam neko nestāstīt. Es ļoti gaidīju sava dēla ierašanos šajā pasaulē.
Izveidoju ģimeni pirms pieciem gadiem un biju patiesi laimīga. Bet mana labākā draudzene Marjana bija pilnīgs pretstats man. Viņa nevarēja ciest bērnus, nopietnas attiecības ar vīrieti viņai bija liels pārbaudījums. Bet pēkšņi atradās kāds, kurš pilnībā atbilda viņas prasībām attiecībā uz ģimenes dzīves veidošanu.
Pēc kāda laika draudzene uzzināja, ka ir stāvoklī, kas nepavisam nebija viņas plānos. Tā kā grūtniecības termiņš jau bija pietiekami ilgs, to pārtraukt bija par vēlu. To uzzinot, viņas draugs vienkārši pameta viņu.
Marjana uzreiz brīdināja ginekologu – tiklīdz viņai piedzimst bērns, viņa rakstīs atteikšanos no viņa. Ārsts, dzirdot šo lēmumu, pavaicāja, vai tiešām, sieviete vēlāk to nenožēlos. Bet draudzene pārliecinoši atbildēja “nē”. Visi tikai paraustīja plecus, jo neviens taču nespēj piespiest cilvēku mainīt savu lēmumu.
Es biju pirmā, kura mēģināja ar viņu runāt, lai atteiktos no sava lēmuma. Tomēr viņa kliedza, ka šis bērns tikai sabojāšot viņas dzīvi.
– Vai tu gribi pielikt punktu manai dzīvei? Ja vēlies, vari ņemt šo bērnu sev, bet tev nav mani jāpārliecina par to, ka nevajag no viņa atteikties, sacīja Marjana.
Es viņai neko vairāk neteicu, bet tajā brīdī sapratu, ka vēlos mazulīti ņemt savā gādībā. Radinieki, protams, uz manu lēmumu reaģēja neviennozīmīgi. Bet nākamajā dienā es sēdēju ārsta kabinetā un pastāstīju viņam par savu plānu. Nolēmām – tiklīdz Marjana dzemdēs, pārreģistrēsim visus dokumentus tā, it kā es būtu dzemdējusi divus bērnus.
Marjana neiebilda, jo viņa pat negribēja redzēt šo bērnu. Pēc trim dienām es dzemdēju dēliņu, bet pēc nedēļas piedzima meitiņa, kurai tagad bija jākļūst par manu meitu.
Ir pagājuši 13 gadi, Marjana vēl pirms tam aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu. Kopš tā laika esam pārtraukušas ar viņu sazināties. Es nezinu, kas ar viņu noticis. Bet es nolēmu atklāt savai meitai visu patiesību. Es domāju, ka labāk ir ļaut viņai visu uzzināt no manis, nekā dzirdēt tenkas aiz muguras. Lai gan atzīstos, ka ļoti baidījos no viņas reakcijas. Taču meitas atbilde uz manis stāstīto vēlreiz pārliecināja, ka esmu ļoti laimīga sieviete.
LASI VĒL: Vīrs aizgāja pēc pamperiem, bet atgriezās, kad bērni bija jau izauguši
– Mammu, es vairs neesmu maza un visu saprotu. Tu vienmēr būsi man mīļa un pati dārgākā, asarām acīs teica mana mīļā meitiņa.
Bet ko tu domā par šo stāstu? Lai kādas grūtības nebūtu, vai tiešām pareizais lēmums ir atteikties no sava bērna? Būsim priecīgi, ja dalīsies savā pieredzē vai komentāros!